Vai tiešām vēl tikai vakar? Mans skaties kļūst mazlietiņ glups.
Domāt ir aizliegts par lietām, kas tik viegli veidojas prātā .
Šorīt īsti nenāca miegs.
Es piecēlos un paskatotos aiz loga- vēl ir sniegs.
Ne balts. Ne melns .
Brīžiem draudzība ir vienīgais svētais, kas ir palicis.
Un arī- vai tiešām draudzību var nosaukt par svētu?!
kad viss beigsies, uzraksti man sms:
"Nesaki man, ka tas ir beidzies."
Kāpēc?! es nezinu.. vienkārši uzraksti!
Mēs visi sākumā esam cilvēki. Mazi bērni ar savām lielajām fantāzijām, tad pusaudži ar problēmām un pieaugušie ar rūpēm pret citiem. Rūpēties par citiem, to dara visi, viņi rūpējas par sev tuviem cilvēkiem.
Es nezinu...
man nav slikti, es nesūdzos, bet tomēr teikt, ka esmu tiešām laimīga es arī nevaru!
Viss bija kā grāmatā- ar scēnām, notikumiem, labān atmiņām un..grāmatas-iebalzamēti prāti!
tas ir tik reāli stūlbi, ka es atkal lecu akā! Un jēga?! JĒGA?!?man nav derīguma termiņa, un es neesmu uz lietošanu\nomu!.ja nē-tad NĒ! NĒ UN VISS!
man nevajag salauztu Sailu, man nevajag sagrauztu personību.
mani mīnusi-ir MANI! Es nevaru būt tāda, kādas ir citas.
Man ir savas domas un savi uzskati!
Tik samāksloti-nedabīgi!
aiii..
es nezinu.
Nē. viss. Jēga man par to domāt?! Tā ir čakarēšana! netīši Tu mani atkal čakarē.
ja jāizvēlās- runāt, NĒ PAREIZĀK BĻAUT UN DIRSTIES kkādā pazemes caurumā, i i.netā vai caur telefonu, vai vnk nerunāt- piedod, bet es izvēlos otro varijantu.
jēga runāt par bezjēdzīgu tēmu.
unreal- TAVI VĀRDI!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru