cik daudz nedisciplinētības.

manā blogā, nau ne kripatiņas loģikas, un sakārtotības...
šis tas pagrāpstīts un salikts kopāa.
vienā dienā es sēroju par dzīvi un jūtos kā baigi pieaugusī, bet otrā- smejos par banāliem jokiem.
mums visiem šķiet.. jā. bez izņēmuma. visiem šķiet, ka mēs priekš sava vecuma, esam kaut kādā veidā pieaugušāki, un ka mūsu vienaudži- viņi vel ir mazi un zaļi.. bet.. diemžēl, paskatoties no malas, tānemaz nau.
mēs domājam, ka rakstam nenormāli gudri un ka visi, ar apbrīnu raugās mūs darbos, bet... diemžēl TĀ NAU.
ir samērā muļķīgi domāt, ka esi labāks... domā, ka esi sliktāaks! tā būs labāk! ik diena tev nāks kā jauns pārbaldījums un ikdienas rutīna- perfektā un tirā , paŗvētīsies neglītā haosā!
elpas trūkst... sirds dauzās... vēnas izspiežasuz āru... ausī kāds čukst!
čuksti ir pazīstami.. pierasti un maigi....
ik dienu, tu tosdzirdi pirms iegrimsti neiroitiskajā sapņu pasaulee. bet ne šodien.....
šodien tu vēlsie ko citu- strauju un vūlgāru...
tu nevēlies, laitevi kāds žēlotu, un mierinātu..
tu vēlies, lai tevi ienaidnieks paņem ar varu neko nepaskaidrojot...
tas ir tas, ko tu vēlies.... straujas izūtas, asus pagriezienus
ak..
mana kafija ir atdzisusi, un sasildīt to spēs tikai mikrovīņu krāsns...
varbūt tas arī ir mans liktenis- asais pagrieziens uz virtuves pusi, un straujās izjūtas pārgalvīgi iezlēdzot mikrovīnu krāsni ar rokās esošiem vilnas cimdiem.!