svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Liktenis eksistē!


Viss pakārtojas cilvēkam par labu!
Viss sliktais ir labā sākums. Neļaujies viltus emocijām-jāa. Prieks un asaras arī var likt emociju kastē. Tas ir normāli, ka visam seko BET, bet cik daudz bet mēs varam atļauties iebāzt savāa, nepilnajā, vēl neiesākušajā dzīvē?! Esmu šausmīgi nogurusi, un šausmīgi gribu gulēt.
Vakardien jutos tik nēerti, ka brīžiem labākais risinājums bija aizsegt seju un iztēloties, ka esmu viena-savā tikko izrakstajā aliņāa!Aliņā dzīve ir savādāka! Cilvēkiem nav seju- Jēga no tām? Tas visas (mums apkārt) ir vienādas. Dublētas, kopijas. Cilvēkiem nav noteikta ķermeņa forma... Un vēel... Iedomātā saule smaržo savādāk, un pieneņu piens maigi kutina mēles kārpiņas!
Vai tu- dārgais draugs, cilvēces sasniegum, droši vari apgalvot, ka esi darījis visu, savas laimes labad?! ak.. Tu esi darījis visu, lai labi ir ne tikai tev, bet arī pārējajiem. Tiešām cienījama rīcība!
Tava prasme pateikt tik daudzko, nepasakot neko, ir apbrīnojama!
Aizspiestu ausis, bet nēe dārgais, tas no manas puses būtu nepieklājīgi. Domas ir noklusētas caur cenzūru! Cenzūra aprakta ar tik daudziem, tukšiem, bezjēdzīgiem vārdiem!
Pašas vaina. Viņa mūldēšana! Jāuzvedas pieklājīgi!
Runā viņs ar mani, bet patiesībā pats ar sevi. Skatos viņa kustīgajā mutēe.Šķiet, ka čērkstoņa nenāk no balsenes, bet dziļākas vietas – kuņģa iekšpuses, it kā tur žultī gremdētos mazs, vecs radio ar griezīgu skaņu.Man prātā ir šī doma: brīdī, kad pavērsies viņa mute, es dziļo rīkles iekšpusi piepildīšu ar kaut ko spēcīgāku. Tik banāli, tik brutāli, bet man patīk. Vāvuļošanas murdoņa lēnām apslāps, it kā viņš būtu robots.
CENŠOTIES PĀRTRAUKT STŪLBO MŪLDĒŠANU, NOLĒMU UZDOT JAUTĀJUMU..
- Vai ne?
,,Aha,, priekš viņa ir pietiekami laba atbilde. Smaids uz sejas par to, ka piekrītu viņa domām.
Vēl viņš nomūld monologu, kurā ieklausos. Izrādās, ka pēdējo pusstundu viņš dalījies domās par pēdējo ,, šreka,, filmu. šķiet, ka viņs jūtas ļoti gudrs, ka atklājis filmas zemtekstu.
NOŽĒLOJAMI!
Viņš nevar apklust. Pie sevis nomurminu- aizveries jel kādreiz!
Agrāk, šo smadzeņu kroplo daļu, es nebiju ievērojusi! Bet tagad. Tagad-visi bez izņēmuma pakārt liekas sekli un tupi. Neapdomāti izteiktie vārdi no ākstu mutes, protams izraisa viltotas smieklu lēkmes publikā, bet.. es jau sen vairs nestāvu tribīnēs. TIK SEKLI. TIK STŪLBI. TIK... infantili!
ES.. tiešām esmu neizpratnē. Cik stūlbiem jābūt cilvēkiem lai vārdu ,, kreatīvs,, definētu kā kretīnis uz pilnu slodzi?!
Līmenis.
Kāpēc stārķim ir kājas?! Tāpēc, ka viņam ir knābis?!
(nopūta) laikam esmu nedaudz pārvērtējusi savas spējas-raudzīties uz visiem objektīvi.
Bet jāa. Bez mūldēšanas dzīve pārvērstos par klusuma moralizēto varau. Kā padomju laikos.
Ak jel, tieši tādēl es mīlu dzīvot iztēlē- visi oficijālie dokumenti un likumi nemanot izkūp.
Es gribu dušu- man bail, ka tik sekla domāšana var būt lipīga. Pamodīšos, un sākšu runāt slengos!
FUJ!
drēbes piesūkušās ar stūlbuma smaržu.
mazgāties...
nomainīt masku...
nomainīt sevi..
un atkal-jādomā, kas labs ir tajā, ka Tu mani kaut nedaudz esi izmainījis. tas, ka tagad vis šķiet pretīgs un morāli netīrs..
mmm.
kad izdomāšu atbildi- ziņošu..




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru